Tavas ļaunākās domas, kas sabojā tavus vislabākos nodomus un plānus. (I.daļa)

Vai atpazīsti to sajūtu, kas velk tevi konkrētā virzienā? Tu zini, ka Tev ir jāpieņem lēmums un jārīkojas. Vai nu tā ir kāda jauna projekta iesākšana, pašreizējās situācijas maiņa vai vienkārša dalīšanās ar savām domām. Tu zini, ka jutīsies piepildīts, tiklīdz to izdarīsi, bet tā vietā tu esi paralizēts.

Tu dzirdi to kluso, smalko balstiņu sakām tev “labus iemeslus”, kāpēc tu to nespēj izdarīt vai kāpēc tev to nevajadzētu darīt, tādējādi tu centies atrast dažādas atrunas, lai nerīkotos. Tas attur tevi atkal un atkal, un tu to nespēj apturēt.

Tomēr, ja apzināsies, ka tā ir tikai prāta radīta ilūzija, tu spēsi nošķirt sevi no tā, un tas lēnām izgaisīs.

Apskatīsim pāris ļaunās domas un noskaidrosim, kā cīnīties ar šiem garīgajiem blokiem, kas sabotē tavus labākos nodomus.

“Man nekas nesanāks!”
Tu pats sev stāsti, ka nekas nav iespējams. Tu jūties nomākts. Tu jūties sakauts pat pirms esi kaut ko sācis! Jā, tas, iespējams, būs apjomīgs un grūts uzdevums, taču ir iespējams to sadalīt sīkākās daļās un tad tu redzēsi, par cik vieglāk uztverams un izpildāms tas ir kļuvis. Apzinies to tādu, kāds tas ir, un liec tam savās acīs izskatīties mazāk svarīgam, nekā tas patiesībā ir.

• Tā vietā saki sev: “Man tas nepatīk, bet es pacentīšos to īstenot!”, “Tas man traucē, bet es darīšu, ko varēšu”, “Es labprātāk darītu ko vienkāršāku, bet es to tik un tā pamēģināšu” vai “Es arī varu kādu lūgt pēc palīdzības”

“Par vēlu; tam vairs nav jēgas!”
Sakot sev šādas frāzes, tu nedomā par reāli konkrētu, racionālu savas problēmas risinājumu. Tu labāk par šo visu aizmirstu. Tu labāk tiktu vaļā no visām negatīvājām emocijām un nekomfortablajām sajūtām, kuras nomāc tavu galvu. Tu labāk vairs neko nedarītu. Vai patiešām ir par vēlu? Vai patiešām tam vairs nav nekādas nozīmes? Vai tu gribi teikt, ka durvis pie jaunām iespējām tev ir slēgtas? Tā vietā, mēs varam pamazām, soli pa solim, kādas idejas vadīti, veikt dažas, smalkas un nelielas darbības ik dienu!

• Tā vietā saki: “ Viss vēl nav beidzies, es varu sākt ar mazumiņu, viss ir iespējams!”
  

“Es nevaru paveikt to, ko no manis sagaida.”
Ko tieši viņi no tevis sagaida? Vai tu patiešām zini, kas tas ir? Vai kāds par to ir skaidri izteicies? Vai tu patiešām domā, ka tev piešķirtais uzdevumus nav tev pa spēkam un par tā izpildi visi uz tevi skatīsies šaubīgām acīm? Ja tas tev tika piešķirts, tātad tikai un vienīgi tāpēc, ka visi tev uzticās un paļaujās uz taviem spēkiem. Galvenais ir noticēt sev, tad arī citi tev noticēs!

• Tā vietā saki: “Es varu paveikt to, kas ir jāpaveic, un man tas izdosies!”

“Es to vēl nevienam nevaru rādīt. Man tas vēl ir jāuzlabo. Tam ir jābūt izcilam!”
Tev šķiet, ka viss, kas tavās acīs nav perfekts, ir briesmīgs un pat visniecīgākās nepilnības var visu novest līdz katastrofai? Kāpēc tu pakļauj sevi šādai tirānijai? Tā darot, iespējams, sāksi palikt īpaši neapmierināts, depresīvs, noslēgts vai ļoti agresīvs un dusmīgs. Protams, vēlēties sasneigt vislabāko ir apsveicami, tomēr, tiecoties pēc izcilības un sava augstākā potenciālā līmeņa sasniegšanas, neaizmirsti, ka izcilība nav vienīgais mērķis, pēc kura tev būtu jātiecās. Turklāt, vai tev vispār ir precīzs noformulējums par to, kā izskatās perfektas lietas? Pārstāj sevi mocīt! Pārstāj sev likt pārlieku augstus standartus. Tie kalpo kā šķēršļi tam, ka tu to sasniegsi vai nu ar milzīgām grūtībām vai, diemžēl nesasniegsi vispār. Esi pieticīgāks, bet, protams, vienmēr tiecies pēc kā augstāka – audz un vadies pēc savas sirdsbalss.

• Tā vietā sev saki: “Es vēlos, lai šis mans darbs būtu pēc augstākajiem kvalitātes standartiem un es, protams, darīšu visu, ko spēšu, lai tas notiktu, taču apzinos, ka kļūdas pieļaut ir cilvēcīgi, turklāt, tās mani novedīs pie izpratnes un veicinās manu pieredzi kopumā, ja es no tām mācīšos.”

“Es nezinu, ar ko sākt; es nezinu, ko man teikt.”
Tu jūties bezpalīdzīgs. Tu uzskati, ka nekas nav iespējams, kad patiesībā, viss ir iespējams. Nav tāda viena pareizā ceļa, vienas patiesības, bet gan vairāki ceļi, kuri kaut kur sākas. Bieži vien mēs nobīstamies, nevis tāpēc, ka nevaram, bet tāpēc, ka nezinam kur sākt. Pamēģini vienkārši izvēlēties savu ceļu. Neņem vērā nekādas sabiedrības normas, tas ir tikai un vienīgi tavs ceļš. Klausi savai sirdij, un tu to noteikti atradīsi!

• Tā vietā saki sev: “Sākt ar mazumiņu manā izvēlētajā virzienā būs daudz vērtīgāk, nekā vienkārši stāvēt uz vietas.”

“Es to paveikšu, kad būs piemērotāki apstākļi.”
Kad tas būs? Kad? Pēc mēneša vai pēc gada, varbūt vispār nekad? Perfektā situācija var nekad neizveidoties, ja tu nesāksi kaut ko darīt. Jā, sākotnēji var šķist, ka viss nav tik perfekti, bet tu taču vari doties pretī tam. Tas arī dzīvi padara par dinamisku piedzīvojumu.

• Tā vietā saki sev: “Es esmu gatavs riskēt!”

Avots: www.motivation.lv