Esmu palicis/palikusi bez darba. Ko darīt? (I. daļa)

Pirmkārt, neskrien uzreiz nākamajā dienā pēc darba zaudēšanas jauna darba meklējumos! Izkāp mazliet ārā no ierastā vāveres riteņa un apskaties apkārt un pats uz sevi. Pirms sāc domāt par jaunas darba vietas meklēšanu, vispirms izmanto šo laiku sevis sakārtošanai un apdomā - varbūt beidzot pienācis laiks īstenot to, ko sen vēlējies?

„Ja viss noticis legāli, tad pirmie mēneši ir nodrošināti ar bezdarbnieka pabalstu, tomēr, protams, ir satraukums, kā es dzīvošu tālāk. Saprotu, ka tas var skanēt neparasti, bet šajā laikā vajadzētu atļauties beidzot savest kārtībā savu galvu. Man ir klientes, kas zaudējušas darbu, atnāk un saka - nu beidzot man ir gan laiks, gan nauda, lai izietu psihoterapijas kursu," saka psihoterapeite Solvita Vektere, uzsverot, ka bezdarbu vajag uztvert, kā laiku, kas dots sevis sakārtošanai. „Tas ir laiks, kad situācija, dzīve un liktenis iedod pauzi, jo cilvēks pats sev pauzi nepaņemtu. Jānotiek kaut kam, lai tas notiktu. Jā, viņam jānokrīt no krēsla, lai redzētu debesis. Kamēr redzes leņķis nemainās, viņš nemaz nezina, ka ir debesis."

Pirms uzdot sev jautājumu, ko es darīšu tālāk, jāpievēršas savas garīgās dzīves attīstīšanai, sakārtošanai - jāsaprot, kāds esmu, kas man patīk, ko es gribu, kādi ir mani sapņi. Varbūt kādreiz dzīvē esi stāvējis krustcelēs, kad bija jāizvēlas, pa kuru ceļu iet, piemēram, vidusskolā, izvēloties no divām lietām vienu, kuru studēt. Varbūt tā otra joprojām sirdī mīļa un ir laiks to piepildīt?

S.Vektere norāda, ka vajadzētu arī iemācīties dzīvot lielākā paļāvībā, ka cilvēki ir labi, ka Dievs palīdzēs utt.: „Un nav runa par Bībelisko paļāvību, bet par cilvēku kā kopienas spējām eksistēt - jāpaļaujas uz to, ka grūtā brīdī blakus būs līdzcilvēki, kas sniegs palīdzīgu roku. Nepieciešams atvērties sajūtai, ka varam uzticēties apkārtējiem, ka neesam vieni. Pēdējos gados bija izteikta tendence domāt „Es pats, es varu!". Tāds pierādīšanas, ambīciju laiks. Viens otram kaut ko gribējām pierādīt - ka varam paņemt lielo kredītu un nopirkt dārgo mašīnu. Un tagad, kad tas tajā laikā iegūtais čiekurs izkrīt no rokām, izrādās, ka tas mani nenogalina. Kā man teikuši vairāki cilvēki, kas tikuši galā ar krīzi - viņi atskārtuši, cik maz viņiem izrādās vajag, lai būtu laimīgi. Ir jāatsakās no vēlmes kaut ko visu laiku pierādīt."

Tātad - vispirms saproti, ko tu gribi un reāli vari izdarīt, bet tai pat laikā paļaujies (un, jā, domā pozitīvi!) ka tas, ko un kā vēlies, arī būs!

Avots: www.sievietespasaule.lv