Kāpēc mūsu nākotne ir atkarīga no lasīšanas un iztēles (I.daļa)

Ja jums ir draugi- matemātiķi, kas jautā- kāpēc jālasa daiļliteratūra, iedodiet viņiem izlasīt šo publikāciju. Ja jums ir draugi, kas uzskata, ka drīz visas grāmatas būs pieejamas tikai elektroniskā formātā, iedodiet viņiem izlasīt šo publikāciju. Ja jūs ar labpatiku vai, tieši otrādi, ar šausmām iedomājaties par gājieniem uz bibliotēku, izlasiet šo publikāciju. Ja jums ir bērni, izlasiet ar viņiem kopā šo publikāciju, un ja jūs tikai domājat par to, ko un kā lasīt kopā ar bērniem, vēl jo vairāk iesaku izlasīt jums šo publikāciju.

Cilvēkiem ir svarīgi paskaidrot, kurā pusē viņi atrodas. Tas ir kā sava veida interešu deklarācija.

Un tātad, es gatavojos parunāt ar jums par to, ka daiļliteratūras lasīšana un lasīšana savam priekam un labsajūtai ir viena no svarīgākajām lietām cilvēka dzīvē.

Un es kā rakstnieks un daiļliteratūras tekstu autors, acīmredzot, esmu ļoti kaislīgs šīs lietas piekritējs. Es rakstu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Jau 30 gadus es pelnu iztiku ar vārda palīdzību, lielākoties radot lietas un pierakstot tās. Neapšaubāmi es esmu ieinteresēts, lai cilvēki lasītu. Lai viņi lasītu daiļliteratūru, lai pastāvētu bibliotēkas un bibliotekāri veicinātu mīlestību uz lasīšanu, kā arī būtu vairāk vietu, kur var lasīt. Tā ka tiešām kā rakstnieks esmu ieinteresēts šajā jautājumā. Taču vēl vairāk esmu ieinteresēts kā lasītājs.

Reiz es biju Ņujorkā un dzirdēju sarunu par privāto ieslodzījuma vietu celtniecību- tā ir ļoti ātri augoša industrija Amerikā. Cietumu industrijai jāplāno sava izaugsme- cik kameru būs nepieciešams? Cik liels būs ieslodzīto skaits pēc 15 gadiem? Un tad tika atklāts, ka to visu ir vigli paredzēt, izmantojot visvienkāršāko algoritmu, kas pamatojas uz aptaujām par to, cik liels procents no 10 un 11 gadus veciem bērniem nevar lasīt. Un, protams, nevar darīt to sev par prieku.

Šajā apstāklī nav tiešas sakarības, nevar teikt, ka izglītotajā sabiedrībā nav noziedzības. Taču savstarpējā saikne starp faktoriem ir redzama. Es domāju, ka vienkāršākās no saiknēm izriet no acīmredzamā: izglītoti cilvēki lasa daiļliteratūru.

Daiļliteratūrai ir divas nozīmes:

• Pirmkārt, tā atklāj jums atkarību no lasīšanas. Vēlme uzzināt, kas notiks tālāk, vēlēšanās pāršķirt lappusi, nepieciešamība turpināt, pat ja būs smagi, jo kāds no varoņiem, iespējams, būs nokļuvis nelaimē... taču tev noteikti jāzina, kā viss beigsies.... tajā visā slēpjas īsta bauda. Tas liek uzzināt jaunus vārdus, izteikumus, domāt citādāk, turpināt virzīties uz priekšu. Atklāt, ka lasīšana pati par sevi ir bauda. Vienreiz apzinoties to, jūs jau esat nokļuvuši uz pastāvīgo lasītāju ceļa.Vienkāršākais veids, kā izaudzināt izglītotus bērnus- tas ir iemācīt viņiem lasīt un parādīt, ka lasīšana ir patīkama izklaide. Atrodiet grāmatas, kas viņiem patīk un ļaujiet tās izlasīt.Nav sliktu bērnu grāmatu autoru, ja bērni grib lasīt un meklē to grāmatas, jo bērni ir dažādi. Viņi paši atrod vajadzīgos stāstus un nokļūst šo stāstu iekšienē. Un neviens novalkāts un simtreiz pārstāstīts stāsts nav novalkāts priekš viņiem. Neatraujiet bērnus no lasīšanas tikai tāpēc, ka jums šķiet- bērni lasa nepareizās grāmatas. Ja kaut kāda literatūra nepatīk jums, tas nenozīmē, ka tā nedrīkst patikt citiem. Ne jau visiem ir vienādas gaumes.
• Otra lieta, ko dara daiļliteratūra- tā rada empātiju. Kad jūs skatāties kādu TV raidījumu vai filmu, jūs skatāties uz lietām, kas notiek ar citiem cilvēkiem. Savukārt daiļliteratūrā tikai jūs pats, jūs vienīgais, izmantojot savu iztēli, radāt pasauli, piepildāt to ar iedzīvotājiem un raugāties uz to visu, kā vērotājs no malas. Jūs sākat sajust lietas, apciemot citas vietas un pasaules, par kurām citādi nezinātu. Turklāt jūs uzzināt, ka ārējā pasaule arī esat jūs. Jūs kļūstat par kādu citu būtni, un kad atgriežaties savā pasaulē, tad kaut kas jūsos jau ir nedaudz mainījies.

Empātija- tas ir instruments, kas pulcina kopā ļaudis un neļauj tiem uzvesties kā patmīlīgiem vienpatņiem.

Tāpat grāmatās jūs atrodat kaut ko vitāli svarīgu savai eksistencei šajā pasulē. Un lūk kas: pasaulei nav obligāti jābūt tādai, kāda tā ir šobrīd. Viss var mainīties.

2007.gadā es biju Ķīnā, pirmajā partijas apstiprinātajā zinātniskās fantastikas un fantāzijas konventā. Kādā brīdī oficiālajam valsts varas pārstāvim es pajautāju: Kāpēc tagad kaut kas ir mainījies, jo ilgu laiku šāda literatūra šeit netika atzīta?
Viss vienkārši- viņš man atbildēja. Ķīnieši radīja brīnišķīgas lietas, ja viņiem tika iedotas shēmas, kā to darīt. Taču viņi neko neuzlaboja un neizgudroja paši. Un tāpēc viņi nosūtīja delegāciju uz ASV, uz Apple, Microsoft, Google un izjautāja civlēkus, kas izdomāja nākotni, par viņu pašu dzīvi. Un atklāja, ka viņi visi, kad bijuši zēni un meitenes, lasījuši zinātnisko fantastiku.

Avots: www.epadomi.lv (autors: rakstnieks Nīls Geimens)