Izglītība virza attīstību jeb kā ubaga zēns var kļūt par princi

Visas pasaules uzmanība šobrīd ir centrēta uz laiku pēc 2015. gada – vai izglītībai izdosies iekarot pirmo vietu pasaules valstu attīstības mērķos, kā to aicinājis Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ģenerālsekretārs, vai tā būs ciešāk saistīta ar vides ilgtspējīgu attīstību un vai mēs spēsim vienoties, kādas prasmes – darba un dzīves – būs nepieciešamas nākotnes pilsoņiem un kādi būs ceļi, kā to panākt?- sarunā ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) ģenerālsekretāra pienākumu izpildītāju Baibu Moļņiku.

Izglītība jāliek pirmajā vietā

Globālā kustība „Izglītība visiem” tika uzsākta 1990. gadā Džomtjenā, Taizemē, Pasaules izglītības konferencē. Programmas pamatdokuments ir Vispasaules Deklarācija par izglītību visiem (1990), kas balstīta uz Vispasaules Cilvēktiesību deklarāciju (1948). UNESCO kā ANO aģentūra izglītības jautājumos ir šīs kustības galvenā koordinatore pasaulē. Kustības mērķis ir nodrošināt izglītības pamatvajadzības ikvienam. Kādas ir šīs pamatvajadzības?

Pasaulē globālais rīcības plāns „Izglītība visiem” koncentrē savu darbību uz dzimumu, sociālās un etniskās vienlīdzības ievērošanu izglītības ieguvē. UNESCO mērķis ir nodrošināt iespējas ikvienam uzlabot visus izglītības aspektus, īpaši – caur lasīt, rakstīt un rēķināt prasmju un citu ikdienai nepieciešamo zināšanu izkopšanu.

Šīs kustības izvērtējums notika 2000. gadā Pasaules izglītības forumā Dakarā, kad 164 valstu valdības apņēmās līdz 2015. gadam izvērst un uzlabot vispārējo apmācāmo aprūpi un izglītību visa mūža garumā, tai skaitā – cilvēku ar īpašām vajadzībām. Pamatojoties uz esošās situācijas izvērtējumu, Dakarā tika pieņemts rīcības plāns „Izglītība visiem” laika posmam no 2000. līdz 2015. gadam. Šis plāns aizstāv ideju par kvalitatīvas mācīšanās iespējām visiem sabiedrības locekļiem visā pasaulē neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai rases. Tas iestājas par nepieciešamību visur pasaulē nodrošināt kvalitatīvu pamatizglītību bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem. Kā Latvijai veicies ar Dakaras rīcības plāna globālās kustības „Izglītība visiem” uzdevumu izpildi?

Latvijai UESCO izpratnē ir labi rezultāti. Ja runājam par izglītības pieejamību, agrīnajā bērnu aprūpē un izglītībā tā ir būtiski palielinājusies, arī skolu iespējas un izpratne, kā padarīt iekļaujošu vidi pieejamības aspektā, arī noteikti ir palielinājušās. Un tas, kas Eiropas izpratnē šķiet defekts – ka mums ir pārāk maz bērnu uz vienu skolotāju, UNESCO izpratnē ir efekts, jo pasaulē ir valstis, kurās ir 40 un vairāk bērnu uz vienu skolotāju.

Latvijas progress Tūkstošgades attīstības un globālās kustības „Izglītība visiem” mērķu sasniegšanā ir likumsakarīgs, un tas nevarētu būt citāds. Ir jāsaprot, ka UNESCO dalās reģionos un Latvija ietilpst Eiropas un Ziemeļamerikas reģionā, kas jau 2000. gadā tika skatīts kā donorreģions, tādēļ mums būtu jāgūst pārliecība, ka jau šobrīd mēs spējam palīdzēt kādai no valstīm dzīves kvalitātes stiprināšanā, un to mēs arī sekmīgi darām.

Kādas ir globālās un nacionālās izglītības tendences un redzējums nākotnes izglītībai pēc 2015. gada?

Apvienoto Nāciju Organizācija kā izglītības attīstības mērķu virzītāja uzskata, ka izglītība ir liekama pirmajā vietā. Ko tas nozīmē?- Tā nav tikai pirmā vieta pie galda, bet tas attiecas arī uz finanšu sadalījumu. Vēlos atgādināt, ka Latvija Nacionālajā attīstības plānā ir definējusi, ka virzītājspēks ir ekonomika un izglītība ir saistāma ar atbilstību ekonomikas vajadzībām. Savukārt UNESCO uzskata, ka tikai izglītība spēj saskatīt visas šķautnes – vidi, ekonomiku un sabiedrību, kuras caurvij kultūra, kas ir ļoti būtiska Latvijas valstij.

Es ļoti ceru, ka gaidāmajās augsta līmeņa diskusijās UNESCO izdosies ievirzīt pasaules domāšanu par labu izglītībai un UNESCO spēs izcelt izglītības lomu. Ja mēs spētu saprast, ka izglītība ir tā, kurā meklējamas atbildes uz globālām problēmām, tas patiesi būtu liels veiksmes stāsts. Taču ir jārēķinās, ka UNESCO sastāvā ir 195 valstis – ar dažādu attīstības līmeni dažādos pasaules reģionos. Eiropai tas ir liels izaicinājums – vai izdosies pārliecināt citus reģionus, bet vispirms – pašiem sevi (pašvaldības, vietējo sabiedrību), ka izglītības ir vērtība.

Pasaules mērogā ir uzsākta Jaunās dziļmācīšanās pedagoģija (New Pedagogies for Deep Learning), ko jau šobrīd dēvē par globāla mēroga pagrieziena punktu izglītībā. Kā Latvija iekļausies šajā projektā?

Tā ir dažādu valstu vienošanās par kopīgu mērķi – panākt fundamentālas pārmaiņas 21. gadsimta izglītības sistēmā, sadarbojoties valsts un privātajam sektoram, tehnoloģiju izstrādātājiem, nevalstiskajām organizācijām, ekspertiem, skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem. Nozīmīga vieta šajā projektā atvēlēta arī Latvijai, jo tā saņēmusi uzaicinājumu kļūt par vienu no pirmajām 10 valstīm visā pasaulē, kurā šajā gadā plānots uzsākt Jaunās dziļmācīšanās pedagoģijas īstenošanu.

Šīs iniciatīvas ietvaros 100 skolās katrā dalībvalstī (Latvijā – 10% skolu), cieši sadarbojoties visām 10 dalībvalstīm (tostarp – ASV, Kanādai, Austrālijai, Lielbritānijai, Nīderlandei) un iniciatīvā iesaistītajiem ekspertiem trīs gadu laikā plānots panākt pārmaiņas, kas vērstas uz paradigmas maiņu – mācīšanos darot, atstājot pārmaiņām atvērtu gala rezultātu.

Pasaulē pieaug jauniešu bezdarbs, un ir konstatēts, ka mūžizglītības attīstība nav notikusi tik veiksmīgi, kā to šobrīd pieprasa strauji mainīgā pasaule. Izglītības sistēma buksē tādā izpratnē, ka mēs vēl aizvien esam orientēti uz konkrētiem mācību priekšmetiem, nevis 21. gadsimta prasmju attīstību, kas ietver personības spēju būt elastīgam, ātri adaptēties, pieņemt lēmumus un analizēt situāciju – tās ir lietas, kuras kādreiz nešķita tik ļoti nepieciešamas. Un te sākas stāsts par kvalitāti…

Pieejamība vien nevar nodrošināt kvalitāti

UNESCO ir sagatavojusi pozīciju, kuru apspriedīs augsta līmeņa sanāksmē maijā, kā virsmērķi izglītībā izvirzot kvalitatīvas un iekļaujošas mūžizglītības nodrošināšanu, par atskaites punktu ņemot 2030. gadu. Cik sekmīgi, jūsuprāt, Latvijā darbojas iekļaujošā izglītība? Kāpēc joprojām mums nav skaidras izpratnes par to?

Iekļaujošās izglītības konferencē sacīju – ja bērnu ar attīstības traucējumiem iesaista vispārējās izglītības iestādē bez atbilstoša atbalsta, mācību materiāliem un zinošiem skolotājiem, iecerētie rezultāti var izpalikt. Taču Latvijas Universitātes realizētais projekts par sistēmas veidošanu sociālās atstumtības mazināšanai līdz šim jau ir ļoti daudz devis, lai skolām un pašvaldībām piedāvātu vadlīnijas, metodiskos materiālus un programmas, gan domājot par sadarbību, gan vidi, gan novērtēšanas programmām, un es ļoti ceru, ka iesāktais darbs personības vispusīgai attīstībai turpināsies.

Jūs esat norādījusi, ka UNESCO īpaši pievēršas izglītības kvalitātes rādītājiem un uzsver, ka kvalitatīvas izglītības atslēga ir izglītots un labi sagatavots skolotājs, kurš turpina mācīties arī pēc stāšanās darbā un ir ieinteresēts visu bērnu, arī ar vājām sekmēm un no nelabvēlīgas vides, attīstībā, spēj profesionāli tos novērot un ātri reaģēt, pielāgojot mācību metodes un iekļaujot ikvienu skolēnu mācību procesā. Vai Latvija iet pareizajā virzienā šajā jautājumā?

Globālajā izglītības pārskatā vislielākais akcents kvalitātes nodrošināšanā tiek likts uz skolotājiem, izvirzot vairākas stratēģijas skolotāju izglītošanai, piesaistei un tālākizglītībai. Viens no būtiskiem aicinājumiem skolotājiem ir iemācīties laicīgi saskatīt mācību grūtības un spēt palīdzēt bērniem ar mācīšanās un uzvedības traucējumiem. Turklāt progresu darbā ar šādiem bērniem jāuzskata par vienu no vadošajiem kritērijiem skolotāju darbības novērtējumā. Tam automātiski vajadzētu attiekties arī uz skolas vērtējumu kopumā un dažādām reitingu tabulām.

Tomēr – vai tikai skolotājus mēs varētu uzskatīt par laimes atslēgu ceļā uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību? Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, aicinu atcerēties četrus izglītības pīlārus, kurus 21. gadsimta izglītības ēkai izvirzīja Žaka de Lora vadītā komisija, un tie ir – mācīties zināt, mācīties darīt, mācīties būt un mācīties dzīvot kopā. Ja diviem pirmajiem bijusi pievērsta nedalīta uzmanība, jo īpaši – mēģinot darba tirgu sasaistīt ar izglītību, tad divi pārējie ir palikuši otrajā plānā, jo to īstenošanas indikatori ir grūti nospraužami un sasniegumi grūti novērtējami, bet tieši šajos pīlāros – mācīties būt un mācīties dzīvot kopā – slēpjas iekļaujošās izglītības būtība, jo tie blakus darba tirgum liek domāt par tik būtiskām lietām kā personības pašrealizācija un socializācija.

Aizvadītā gada decembrī pēc Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) iniciatīvas Pasaules Izglītības darbinieku arodbiedrības starptautiskās akcijas „Vienoti kvalitatīvai izglītībai” ietvaros tika izveidota atvērta konsultatīva alianse „Vienoti kvalitatīvai izglītībai”. Aliansi veido LIZDA, Izglītības un zinātnes ministrija, UNESCO LNK, Izglītības kvalitātes valsts dienests, Valsts izglītības satura centrs, Latvijas Pašvaldību savienība, Latvijas Vecāku kustība, biedrība „Vecāki par izglītību” un „Vecāku Forums”, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija.Kāds, jūsuprāt, ir reālais sabiedrības ieguvums no šādas alianses?

Vispirms es varētu teikt par Ministru kabineta apstiprinātās IZM Konsultatīvās padomes „Izglītība visiem” darbību. Strādājot šajā padomē no 2008. gada, mēs esam secīgi gājuši cauri gan iekļaujošajai, gan profesionālajai, gan mūžizglītībai, un jāsaka – ir labi veidot sadarbības platformu, kurā satiekas dažādu institūciju pārstāvji, nevis vēršot uguni vienam pret otru un jo vairāk – pret ministriju un mēģinot saprast, kurš pie kā ir vainīgs, bet nākot ar padomiem rīcībai, ko vajadzētu ņemt vērā, izstrādājot vienas vai otras nostādnes vai pieņemot kādu dokumentu. Un te es saskatu pilnīgi pietiekamu vērtību, ja vien neraugās uz ministru biežo rotāciju mūsu valstī, kad salīdzinoši labas iestrādnes kaut kur pazūd un pēc laika jāsāk atkal no sākuma.

Par jūsu minēto aliansi – tā vairāk bija LIZDA iniciatīva, lai mēģinātu saprast un skaidrot, kas ir kvalitatīva izglītība, un šo izpratni veicināt valstī. Protams, katrs šo izpratni veido pēc savām iespējām: LIZDA to dara, vairāk raugoties uz savu mērķauditoriju – skolotājiem, un viņu vēlme ir panākt, lai skolotāji tiktu pietiekami novērtēti un atzīti sabiedrībā, vēl jo vairāk – izglītības politikas dokumentos, savukārt mēs šo aliansi saprotam kā vietu, lai skaidrotu, ka izglītībai un kultūrai ir ļoti liela loma jebkuras kopienas attīstībā un kvalitatīva izglītība neslēpjas skolu reitingos un centralizētajos eksāmenos – tas ir daudzu blakus faktoru kopums.

Kvalitatīvai izglītībai ir daudz definīciju. Ko ar to saprot Latvijā, un kā iespējams realizēt kvalitatīvu izglītību atbilstoši Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2014-2020?

Mainoties valdībām un ministriem, akcenti izglītībā tiek pārlikti, un vai tas, ko mēs iedomājamies kvalitatīvu pašlaik esam, būs kvalitatīvs arī pēc laika? Domāju, ka šajos mainīgajos apstākļos kvalitātes garantijas laiks ir visai nosacīts un arī pasaulē neviens to šobrīd nevar pateikt.

Runājot par kvalitatīvu izglītību, mūsdienās tiek lietots vārds kompetences, un tas nozīmē – jo tev vairāk ir šo kompetenču, jo tu vairāk esi drošs un pārliecināts, ka nepazudīsi dzīvē. Patiesākā definīcija kvalitatīvai izglītībai, manuprāt, varētu būt šāda: kā tu esi sevi ietērpis, lai tu būtu dialogā ar pasauli, nepazustu pasaulē un pasaule nepazustu tevī.

Izglītība jāsaista ar kultūru

Kāds ir UNESCO kultūras redzējums?

Kā jau iepriekš teicu, UNESCO neraugās uz izglītību kā tādu, bet uz cilvēka dzīves kvalitāti kopumā. Ja mēs spētu šo līniju ieturēt, mēs būtu salīdzinoši laimīgi. (Smejas.) Cilvēka dzīves kvalitātei nepieciešama izglītības sasaiste ar kultūru, un ir pēdējais brīdis saprast, ka katra diena, ko mēs pavadām kultūras tuvumā, mūs bagātina.

Šobrīd man gan jāatzīst, ka UNESCO ir atsevišķas izglītības un kultūras programmas, tādēļ pastāv risks, ka tās aiziet katra savu ceļu, un izglītības plānotāji, kas gatavo normatīvos dokumentus, to neierauga.

Kas ir Latvijas izglītības vājā vieta, kas jānovērš, un kas ir tā iespēja, potenciāls, kas noteikti jārealizē, lai mēs kļūtu stiprāki un bagātāki?

Mēs esam vairāk tendēti katrs atrast savu mazo gabaliņu nekā savstarpēji sadarboties. Es neuzdrīkstos moralizēt, tomēr domāju, ka katram jāsāk pašam no sevis. Ja tu nevari justies pārliecināts un drošs par rītdienu, tev ir jāmēģina nodzīvot šodienu, pilnībā izmantojot savu potenciālu un atbildot uz jautājumu, kādam vajadzētu būt cilvēkam.

Ļoti gribu pievērsties Rainim, kuram nākamgad ir jubileja un kurš domāja par nākotnes cilvēku. Raiņa nākotnes cilvēks ir cilvēks-radītājs, cilvēks, kurš vairāk dod nekā ņem. Patērētājkultūras ietekmē esam izveidojušies par tādiem, kuri sagaida, ka mums tūlīt kaut ko dos. Jā, varētu teikt, ka tam ir daudz objektīvu apstākļu – gan materiāli, gan sociāli, tomēr cilvēks jūtas mazliet laimīgāks, pilnveidojot sevi.

Vai varat nosaukt nācijas un Latvijas valsts pamatuzdevumus, ar kuriem mums kā indivīdiem jāidentificējas un par kuriem jāatbild?

Mēs neesam pateikuši, kuras ir tās vērtības, pie kurām mēs gatavojamies pieturēties. Valstij būtu jāspēj vienoties par šīm vērtībām un tad visiem strādāt, lai šos mērķus sasniegtu. Kā jau teicu, mēs esam dīvainā situācijā – neapšaubāmi, ekonomiskais dzinulis ir nopietns, bet tam nevajadzētu būt dominējošam. Valsts augšupeja jāpanāk visos virzienos – ne tikai ekonomiskajā, bet arī sabiedrības attīstībā.

Piemēram, pagājušajā gadā liekot eiro ieviešanu pirmajā vietā, man tas šķita kā tāda kalpošana zelta teļam. Liekot naudu pirmajā vietā, nekad nebūs gana. Blakus ir jāstāv – un tādēļ atkal pieminēšu kultūru – pārliecībai, ka te, Latvijā, kur mēs vēl visi esam, katra vieta slēpj lielu vērtību, ko mēs paši nespējam novērtēt, tādēļ ir jāatbrauc kādam no citurienes un jāpasaka – redziet, cik pie jums ir skaisti! Un tas ir tā, pateicoties tām paaudzēm, kas ir bijušas pirms mums un pratušas novērtēt garīgās vērtības.

Uzstājoties publiski, nebeidzu atgādināt – mēs esam atbildīgi par to, ka šo pasauli, kurā mēs dzīvojam, atstājam kaut kripatiņu labāku, nekā to esam saņēmuši no saviem senčiem. Tie nav skaļi vārdi, bet kopīga apņemšanās.

„Es gribu būt latvietis cilvēces dēļ. Es zinu, ka tas jaunais un vērtīgais, ko dēvē par cilvēces gara sasniegumiem, var rasties tikai tautās. Tikai tautas spēj materializēt garu. Tautās kristalizējas viscilvēcīgās vērtības. Tautās nobriest tie spēki, kas liek piedzimt ģēnijiem, kas visu cilvēci rauj augšup. Latvietis ir viena mirdzoša šķautne cilvēces dārgakmenim. Iznīkstot manai tautai, cilvēce zaudēs vienu no cilvēcīgās izpausmes veidiem. To, ko darīs latviešu tauta, to neviena cita nekad vairs neiespēs. Cilvēces dēļ es turu par pienākumu latvietim būt,” teicis Ernests Brastiņš. Kādai būtu jābūt vērtībizglītībai Latvijā vispārizglītojošajās skolās?

Ja tomēr kāds saņemtos un pateiktu, ka ekonomika nevar būt vienīgais regulējošais mehānisms, tad varbūt cilvēki, kuri savas dzīves jēgu saskata citā jomā – skolotāji, kultūras darbinieki, mākslinieki, amatnieki un citi, justos gandarīti par savu darbu, kas ir ļoti vērtīgs. Ir lietas, ko nevar vērtēt pēc rezultatīvajiem rādītājiem. Gribu teikt, ka tūlīt pat mūsu bērni spēs norunāt definīciju, ko nozīmē draudzēties, mīlēt un pieklājīgi izturēties, jo viņiem tas ir labi iemācīts. Un tad, kad bērnam skolā jāmācās par upēm un viņš ņem un iekaļ, kādas upes ir Latvijā, vai viņš kopā ar skolotāju ir aizgājis līdz Daugavai vai citai upei un paskatījies?

Vērtībizglītība nav nekas tāds, par ko būtu jāmācās. Vērtības ir jāpiedzīvo. Tā ir vide, kas uzrunā un izglīto, un bērns šīs lietas apgūst, vienkārši – atrodoties skolā. Jebkurš skolotājs ir vērtību izglītotājs. Strikti atdalot mācību darbu no audzināšanas, manuprāt, šobrīd esam pieļāvuši vislielāko kļūdu.

Kā norāda UNESCO, mums ir jāspēj saskatīt, ka katra lieta ir solis ceļā uz... Ja šis mazais bērns būs izmēģinājis sevi dažādos pulciņos, viņš būs daudz radošāks un elastīgāks, lai spertu nākamos attīstības soļus. Turklāt trekniem burtiem būtu jāieraksta, ka Latvija vēl ir zeme, kur, uzaudzis mazā novadā un gājis mazā lauku skoliņā, ubaga zēns var kļūt par princi. Tādu valstu Eiropā nav daudz. Tā ir Latvijas valsts vērtība, kura būtu jāņem vērā.

Kā iedvesmot skolu direktorus un skolotājus būt pārmaiņu nesējiem?

Vārds pārmaiņas nav viennozīmīgi saprotams. Nevar pārmainīties tāpēc, ka kāds pasaka – ņem un mainies! Tam jābūt sasaistē ar cilvēka pārliecību. Turklāt pārmaiņas nevar notikt mehāniski, un tas varbūt nogurdina skolas, ja tām nemitīgi tiek piedāvātas kādas iniciatīvas no malas.

Bagātība slēpjas ikvienā no mums. UNESCO Latvijā ir 20 skolas, un ar tām mēs patiesi lepojamies. Siltus sveicienus es sūtu arī bibliotēkām un atmiņu institūcijām – muzejiem, jo tās apliecina mūsu darba praktisko pielietojumu.

Tāpat esmu pārliecināta, ka ikviens cilvēks slēpj sevī milzīgus resursus, tikai viņam jādod iespēja tos izmantot. Direktoriem varu novēlēt nevis dzīties pēc tehnoloģijām – jā, tehnoloģijas šobrīd maina pasaules dienas kārtību – un eksāmenu vai citiem rezultātiem, bet nostiprināt to labo, kas katrā skolā jau ir.

Avots: Inese Matisāne, žurnāls "Skolas Vārds"