Kāpēc mūsu nākotne ir atkarīga no lasīšanas un iztēles (II.daļa)

Grāmatas jums var atvērt citu pasauli. Tās var aizvest jūs tur, kur nekad vēl neesat bijuši. Vienreiz paciemojoties tādā pasaulē, tāpat kā pirmoreiz nogaršojot burvju augli, jūs vairs nekad nevarēsiet pilnībā būt apmierināti ar pasauli, kurā dzīvojat. Un nepamierinātība ir laba lieta. Neapmierināti cilvēki spēj pārveidot un uzlabot savas pasaules, padarīt tās citādākas, labākas.Pavisam drošs veids, kā iznīcināt bērna lasītprieku, ir, protams, nedot viņam grāmatas un nevest uz vietām, kur var lasīt grāmatas. Man šajā ziņā paveicās. Kad es augu, netālu no manām mājām bija brīnišķīga rajona bibliotēka. Un man bija vecāki, kuri labprāt, pa ceļam uz darbu, skolas brīvdienu laikā ieveda mani šajā bibliotēkā.

Bibliotēka- tā ir brīvība. Brīvība lasīt, brīvība komunicēt. Tā ir izglītība, kas, turklāt, nebeidzas tajā dienā, kad absolvējam skolu vai universitāti. Tā ir arī brīvā laika pavadīšana, patvērums un pieeja informācijai.

Grāmatas- tas ir veids, kā sazināties ar mirušajiem. Tas ir veids, kā mācīties no tiem, kuru vairs nav kopā ar mums. Cilvēce ir augusi, attīstījusies, radījusi zināšanas, kuras var attīstīt, nevis vienkārši iegaumēt. Ir pasakas, kas vecākas par daudzām valstīm. Pasakas, kas pārdzīvojušas dažādas kultūras un sienas, kurās tās stāstītas.

Ja jūs necienāt bibliotēkas, tad jūs necienāt informāciju, kultūru un gudrību. Jūs pieklusināt pagātnes balsis un kaitējat nākotnei.

Mums būtu jālasa saviem bērniem priekšā un skaļi. Un jālasa tas, kas patīk viņiem. Jālasa tie stāsti, no kuriem paši jau esam noguruši. Jārunā dažādās balsīs un jāieinteresē viņus. Un nav jāpārstāj lasīt tikai tāpēc, ka viņi paši iemācījušies to darīt. Lasīšana balsī jāpadara par kopības brīdi, par laiku, kad neviens neskatās telefonā, un visi pasaules vilinājumi atlikti malā.

Mums jāizmanto sava runa. Jāattīstās, jāuzzina, ko nozīmē jauni vārdi un kā tos izmantot, jākomunicē saprotami, jārunā par to, ko ar to domājam. Es negribu, ka man iesaldē runu un negribu izlikties, ka tā ir mirusi. Mums jāizmanto runa kā dzīva lieta, kas darbojas, veido vārdus un ar laiku ļauj mainīties to nozīmei un izunai

Rakstniekiem- sevišķi bērnu rakstniekiem- ir pienākumi pret saviem lasītājiem. Mums jāraksta patiesi, kas ir sevišķi svarīgi, kad saceram stāstus par cilvēkiem, kuri nav eksistējuši, vai vietām, kurās neesam bijuši. Jāsaprot, ka patiesums nav tas, kas noticis patiesībā, bet gan tas, kas stāsta mums par to, kādi esam.

Mums visiem- gan pieaugušajiem gan bērniem- jāsapņo. Mums jāfantazē un jāizgudro. Ir viegli izlikties, ka neviens neko nevar izmainīt, ka dzīvojam pasaulē, kur sabiedrība ir milzīga, bet personība mazāka par neko, atoms sienā, graudiņš rīsu laukā. Taču patiesība ir tāda, ka personības maina pasauli atkal un atkal, personības rada nākotni, un dara to, iztēlojoties, ka lietas var izskatīties un būt citādas.

Paraugieties apkārt. Es to domāju nopietni. Apstājieties uz mirkli un paraugieties uz telpu, kurā jūs atrodaties. Es vēlos parādīt kaut ko tik acīmredzamu, ka par to visi sen aizmirsuši. Lūk: viss, ko jūs redzat, ieskaitot sienas, kādā brīdī tika izgudrots. Kāds izlēma, ka daudz ērtāk būs sēdēt uz krēsla, nevis uz grīdas, un izgudroja krēslu. Kādam citam radās vēlēšanās izgudrot veidu, lai es varētu sarunāties ar jums visiem no Londonas tieši šobrīd, bez riska samirkt. Šī telpa un visas lietas tajā, kā arī visas lietas šajā ēkā un šajā pilsētā eksistē tāpēc, ka cilvēki atkal un atkal kaut ko izgudro.

Mums jāpadara lietas brīnišķīgas. Nevis jāpadara pasaule briesmīgāka, nekā bija pirms mums, nevis jāiztukšo okeāni un jānodod nākamajām paaudzēm problēmas. Mums jāsakopj aiz sevis, nevis jāatstāj mūsu bērni pasaulē, kuru tik muļķīgi esam sabojājuši, izzaguši un izkropļojuši.

Reiz Albertam Einšteinam pajautāja, kā mēs varēsim savus bērnus padarīt gudrākus. Viņa atbilde bija vienkārša un gudra. Ja jūs vēlaties, lai jūsu bērni būtu gudri, teica viņš, lasiet viņiem pasakas. Ja jūs vēlaties, lai viņi būtu vēl gudrāki, lasiet viņiem vēl vairāk pasaku. Viņš saprata lasīšanas un iztēles vērtību.

Es ceru, ka mēs varēsim nodot mūsu bērniem pasauli, kur viņi lasīs, kur viņiem būs ko lasīt un būs kur lasīt, pasauli, kur viņi varēs fantazēt un mācīties saprast.

Avots: www.epadomi.lv (autors: rakstnieks Nīls Geimens)